Iepazīsties, - tēja!

Eiropā un Āzijā, Austrālijā un Amerikas kontinentā, Antarktīdas polārajās stacijās - visur, kur ir pabijis cilvēks, tiek dzerta tēja - vispopulārākais planētas dzēriens. Tas ir pats populārākais un tajā pat laikā lielākajai daļai karstu un aukstu, uzmundrinošu un nomierinošu, smaržīgu un garšīgu uzlējumu cienītāju paliek pilns mīklainības un neaptveramu noslēpumu pilns. Tad, kas tad ir šis cilvēces favorīts? Tātad iepazīstieties, - tā pati tēja!
 

Tēja - Camellia (Thea) sinensis (lat.)
Tips: Angiospermae (Segsēkļi),
Klase: Dicotyledones (Divdīgļlapji),
Kārta: Parietales,
Dzimta: Theaceae (Tējas),
tagad Camelliae (Kamēlijas),
Ģints: Thea (Tēja),
tagad Camellia (Kamēlija),
Suga: sinensis (Ķīnas)


Tēja - skaistāko un smaržīgāko ziedu - kamēliju - brālēns. Savvaļas tējas krūmi sasniedz trīs metru augstumu, kamēr lielākais plantācijās kultivējamo krūmu augstums - pusotrs metrs.

Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka ķīniešu tējas krūmi ir vienīgā tējas suga, un tikai XIX gadsimtā, pēc tējas koku atklāšanas Asamas provincē, Indijā, zinātniekiem nācās atzīt, ka ir vēl viena tējas suga.

Tējas krūma izmērus nosaka platuma grādi, kuros tas aug: jo tuvāk ekvatoram, jo lielāks tējas krūms. Vislabāk tējas krūmi aug starp Vēža un Mežāža tropiem, no 500 līdz 3500 metru augstumā virs jūras līmeņa. Lai tējas koks ražotu kvalitatīvas lapas, bez siltuma tam vēl ir vajadzīgs mitrums, mitrums un vēlreiz mitrums.

Tējai patīk mitrums divos veidos: pirmkārt, paaugstināts gaisa mitrums, - kārtīgi izkurinātas pirts atmosfēra; otrkārt, mitrums nokrišņu veidā, biežas un bagātīgas laistīšanas veidā. Taču tēja necieš ne mazāko sakņu mirkšanu ūdenī: saknēm ir jāapskalojas ar ūdeni, bet nav jāatrodas tajā. Lūk, tāpēc tēja tiecas augšup pa kalnu nogāzēm, uz stāviem terasētiem pakalniem, kur ūdens var strauji notecēt, gandrīz neiesūcoties augsnē.

Tējas krūms ir apbrīnojami ilggadīgs - tas var augt un būt ražīgs simts un vairāk gadu. Tiesa gan, ir jāatšķir bioloģiskās dzīves periods no saimnieciskā perioda. Praksē ir pierādīts, ka paejot kādam laikam, tējas krūms samazina savas "produkcijas" - lapu - kvantitāti un daļēji arī kvalitāti. Tāpēc tiek uzskatīts, ka ekonomiski izdevīgi audzēt tējas krūmus ielejās ir 40-50 gadus, bet uz nogāzēm 60-70 gadus. Tas arī ir tējas saimnieciskās dzīves periods.

Šrilankā brīnišķīgas augstkalnu plantācijas pēc 70-80 gadu pastāvēšanas tika pilnībā iznīcinātas (izcirstas). Katru gadu tagad pārstāda divus procentus plantāciju. Plantācijās tējas krūmus stāda taisnās rindās gar pauguru un kalnu nogāzēm. Stādot šādā veidā, tiek novērsta augšņu izskalošanās lietus periodā un paaugstinās tējas ražība. Ar to tiek panākta nepārtraukta plantāciju uzturēšana vienmēr visaktīvākajā, produktīvajā vecumā.

Tādā veidā tējas krūma dzīves ilgums plantācijā vidēji līdzinās vienas cilvēku paaudzes dzīves ilgumam.

Tēju audzē vienīgi lapu dēļ. Un novāc tās tik reižu gadā, cik ilgi tēja veģetē konkrētajā apvidū. Tropiskajās valstīs - Indonēzijā, Šrilankā, Dienvidindijā (Madrasā), kur pastāvīgi ir vasara un tēja veģetē nepārtraukti, tējas lapas plantācijās ievāc visu gadu. Ziemeļaustrumindijā (Asamā) ievākšana turpinās 8 mēnešus (no aprīļa līdz novembrim), bet vēl tālāk uz ziemeļiem, - Ķīnā - no četrām līdz divām reizēm gadā.

No krūma neievāc visas lapas, bet gan pašas maigākās, pašas jaunākās, mīkstākās un sulīgākās lapiņas, tik tikko izplaukušās, bet reizēm pat vēl neatvērušos pumpurus dzinumu galos. Šīs pirmās divas - trīs lapiņas ar stiebra galiņu, pie kura tās pieaugušas, kā arī vēl neatvērušos augšējo lapiņu pumpuru visu kopā sauc par flešu.

Dažās valstīs, piemēram Indijas dienvidos, ievāc arī četrlapu flešus. Flešus plūc, tiklīdz tie parādās, nepieļaujot to pāraugšanu, lai tie nezaudētu savu maigumu. Kopumā tie veido salīdzinoši nelielu daļu no kopējā tējas krūma lapu daudzuma. Tā, krūma ceturtajā dzīves gadā, kad no tā novāc pirmo ražu, parasti ievāc ap 200 g flešu. No kilograma svaigu lapu iegūto flešu daudzums tomēr tējas agrotipiem nav vienāds: to var būt gan 1500, gan arī divreiz vairāk.

Agrāk Ķīnā, tradicionāli kultivējot tēju, kvantitatīvais ievākums no krūma, kurš ieguvis standarta formu, bija nemainīgs no gada uz gadu. Mūsdienās dažādu agrotehnisko pasākumu rezultātā, kurus pielieto tējas plantācijās visās tēju ražojošajās valstīs, tējas produktivitāte ir palielinājusies un variē atkarībā no audzēšanas rajoniem un agrotipiem no 2 līdz 12 tūkst. kg zaļo lapu no hektāra.

Indijā, Asamā, vidējā tējas ražība ir 5,5, bet maksimālā,12,5 tūkst. kg no hektāra. Bet citos tēju ražojošajos Indijas rajonos ražība ir daudz zemāka: Rietumbengālijā 2,5 - 3 tūkst. kg, bet Dienvidindijā (Madrasā) nepārsniedz 2,7 tūkst. kg, pie tam sausajos, nelabvēlīgajos gados tā nokrītas vēl zemāk, bet vislabvēlīgākajos periodos un labākajās plantācijās nekad nepārsniedz 5 - 6 tūkst. kg (savukārt vidēji ir 3,5 tūkst. kg).

Šrilankā tējas ražības svārstības ir ļoti nenozīmīgas - no 7 līdz 7,5 tūkst. vai arī retos gadījumos 7,75 tūkst. kg, kas izskaidrojams ar augsnes un klimatisko apstākļu vienmērību.

Atkarībā no audzēšanas reģiona, tējas uzlējumam ir raksturīgas specifiskas garšas, krāsas un aromāta īpatnības. Tā, Indijas tējai ir izteikti sarkanīga nokrāsa, piesātināts aromāts un garša. Tējai no Ceilonas salas ir zeltaina nokrāsa un smalks, patīkams aromāts. Vara nokrāsas uzlējums un piesātināta, gaumīga garša raksturīga Kenijas tējām, bet tējām no Indonēzijas - tīrs, spilgts uzlējums un patīkama, nedaudz šķērma garša.

Pasaulē ļoti populāra ir Ķīnas zaļā tēja - šī dzēriena specifiskā garša un krāsa izceļ to no citu valstu tēju vidus.